[Ievads: Ozols & Džuzepe]
Eii
Tu dzirdi šo te? Tā ir mana sirds
Un viss, kas nāk no manis, tas nāk no sirds
Un kamēr tā neapstāsies, mēs močīsim
Mēs močīsim par to, ko daudzi negrib dzirdēt vai redzēt
Jā
Aiziet

[1. pants: Džuzepe]
Tu esi nulle bez zināšanām un pieredzes bagāžas
Bezjēdzīgs kā Zolitūdes daudzstāvu garāžas
Tinte zem manas ādas vienmēr atgādinās man
No kurienes esmu, šo pilsētu neatņems man
Jo ir neatņemamas lietas, neaizmirstamas vietas
Un cilvēki, pret kuriem mana sirds būs mūžīgi ciet
Laiku atpakaļ nepagriezt, tāpēc esmu spiests
Pateikt nepateikto, jo es nevaru ciest
Spiest roku tiem, kuri uzvārās uz savējiem
Un pēc tam lepni stāsta par to visiem pārejiem
Gudri spriedelē pēc kāda strema, Tev par maz tēmas?
Tikšu klāt katram pēc līdzīgas shēmas
Te ar' es runāju ar Jums, sūda brāļi, kuri nav ar mums
Kuri tā nekad ar' īstam pat nav bijuši ar mums
Kuri koku tev spieķos stums katru brīvu brīdi
Un greizi skatās, kad Tu uz skatuves tekstu bīdi
Loģiski, ka labi pazīsti dirsas, kurās esi līdis
Pamēģini ielīst man, muļķi, paliksi īsāks par sprīdi
Tu vari izstiepties, bet nekad nepanāksi savu
Jā, esmu drošs par šo kā krupjē par kāršu kavu savu
[2. pants: R-viss]
Cik daudz vajag, lai Tev būtu prodažnijs purns?
Pēc cik sitieniem Tu atzīsies, ka esi gandoms dumšs?
Vai Tevi var iespaidot ar ielu cenzūru?
A varbūt tu tik salds, ka celkas smaka dod pa jūtām?
Tas viss jau bija agrāk un būs arī vēlāk
Vēl divi, trīs vārdi sekos, teikums būs ar atbildi
Ar vienu roku pie klints malas pieķēries, Tu kārpies
Uz mirkli atslābsti un uz nažiem lejā būsi, bāc
Moš nometies uz ceļiem un palūdz Dievu
Lai Tu un Tavs liktenis nav notiesāts uz mūžu
Un nerunā tik klusi, it kā mutē sūdi saspiežās
No malas liekās, ka man azarts runāt par šām tēmām
A ko Tu man pretī pateiksi, ja pat kreisie no malas tiesā?
Iespaids, rezultāts, miķis paliek manā pusē
Kam pieder Tava dzīve? Tev pašam vai tiem
Kas katru dienu Tev no malas gruzī un apstrādā?

[3. pants: Ozols]
Viss, ko dzirdi no manis, es to dzīvoju un es to redzu
Es turpinu darīt, ko es daru, un es savu dzīvi neparedzu
Es pat nezinu, kas būs rīt un, ko mēs darīsim aizparīt
Esmu nolēmis sevi uz to un nolādu sevi par to
Es laužu šīs iegruzītās sabiedrības stereotipus
Šitas ir sitiens sejā, es nemīlu neprofesionālus kritiķus
Es nāku Tev virsū kā āķis kreisais, ko Tu nebiji gaidījis
Jo nepamatota kritika, Tu uz manīm pārāk daudz biji raidījis
Un apdirsies no visa šitā, ja Tu vēl neesi apdirsies
Šis ir sitiens zem jostas vietas, tagad saliecies
Es šito dzīvoju, nesauc mani par mūziķi vai mākslinieku
Man vairs nav robežas starp draugu un starp ienaidnieku
Šitas iet ārā visiem tiem, kam mēs nepatīkam
Tos mēs nemīlam, audzinam, dresējam un iegruzījam
Man nepatīk potrahi, kas nevar par savu bazaru atbildēt
Tāpēc domā, pēc tam runā, un sevi nepārvērtē
Ja Tu kaut ko reiz saki, tad par to arī atbildi
Un nemētājies ar vārdiem, ja atbildēt nevari!